Gunārs Rusiņš: Krievija nekad nebūs uzticams kaimiņš!

GUNĀRS RUSIŅŠ ir dzimis un uzaudzis Jumpravas pusē, mājās “Velnadobe”, kas atrodas blakus eposa “Lāčplēsis” tēla “Spīdolas” gravai. Viņš uzskata, ka Jumpravā, Lielvārdē un visā Ogres novadā ir vēsturiskas vietas, kuras ir nepieciešams attīstīt. Tādēļ viens no Gunāra Rusiņa mērķiem, kandidējot uz deputāta amatu Ogres novada domē, ir vēsturisko vietu atjaunošana un kultūras mantojuma saglabāšana nākamajām paaudzēm. Cilvēkiem ir jānodrošina iespējas iepazīties ar Ogres novada, Jumpravas un Lielvārdes pagasta vēsturi. Gunārs Rusiņš par svarīgu uzdevumu uzskata arī infrastruktūras attīstīšanu, lai sekmētu ražotāju un investīciju piesaisti, kā arī nodrošinātu darbavietas vietējiem iedzīvotājiem. Vismaz Jumpravas pusē šajā jomā patlaban esot problēmas. Kā bijušais Afganistānas kara veterāns un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais majors Gunārs Rusiņš ir gatavs ieguldīt arī savas militārajā sfērā iegūtās zināšanas, lai uzlabotu situāciju novadā drošības jomā.

– Kā vērtējat pašreizējo situāciju tieši Jumpravas, Lielvārdes pusē? Kādas ir aktuālākās problēmas, kas vēl būtu jāatrisina, kādi darbi jāpaveic?

– Pateicoties tam, ka jaunie vilcieni regulāri kursē un pietur Jumpravas stacijā, ir uzlabojušās transporta iespējas. Pamazām atdzimst arī sabiedriskā dzīve, notiek dažādi kultūras pasākumi. Domāju, daudziem cilvēkiem, kuri darba vai labākas dzīves meklējumos bija pārcēlušies uz dzīvi tuvāk galvaspilsētai, ir iespējas atgriezties Jumpravas pagastā uz pastāvīgu dzīvošanu un palīdzēt attīstīt dzimto pusi. Viss ir mūsu pašu rokās. Arī es pats kādu laiku biju projām, dzīvoju tuvāk Rīgai, bijušajā Stopiņu novadā, bet atgriezos Jumpravas pagastā, lai savai dzimtajai vietai varētu palīdzēt attīstīties un būt atpazīstamai. Tādēļ esmu uzņēmies sabiedrisku amatu un kļuvis par Jumpravas baznīcas draudzes priekšnieku, jo man ir svarīgi uzturēt un atjaunot vēsturisko kultūras mantojumu, kas saistīts ar baznīcu. Vēlos, lai cilvēki lepotos ar savu pagastu un novadu kopumā. Runājot par darāmajiem darbiem, Lieljumpravā ir akūti nepieciešams atjaunot vienu ceļa posmu. Perspektīvā paredzēts izveidot gājēju un velosipēdu celiņus, pa kuriem cilvēki varēs droši pārvietoties blakus transporta maģistrālei. Tas ir ļoti aktuāli, jo Jumpravu un Dzelmes, kas viena no otras atrodas četru kilometru attālumā, savieno tikai šis lielais autoceļš. Pa vidu atrodas arī Jumpravas kapi, un patlaban cilvēkiem ir diezgan lielas grūtības pārvietoties šajā posmā, visu laiku jāiet pa lielceļa malu. Tas arī būtu viens no galvenajiem veicamajiem darbiem.

– Varbūt ir vēl kādas ieceres, kuras noteikti gribētu realizēt tieši saistībā ar Jumpravas pusi?

– Viens no galvenajiem uzdevumiem ir izveidot iedzīvotājiem drošu un sakārtotu vidi. Mēs labi zinām, kas patlaban notiek pasaulē saistībā ar Krievijas izvērsto karu Ukrainā. Būtu nepieciešams, lai arī Jumpravas un Dzelmju iedzīvotāji zinātu, kā rīkoties potenciālās krīzes situācijās. Viens no jautājumiem ir saistīts ar bumbu patvertnēm. Varbūt pašlaik mums mazāk jādomā tieši par to izbūvēšanu, bet vairāk jāuztur kontakti savā starpā. Vietējiem iedzīvotājiem esmu teicis, ka vajadzētu sazināties ar kaimiņiem, lai noskaidrotu, kuram ir pagrabs, lai briesmu gadījumā tur varētu patverties. Teiksim, ja mēs uzbūvēsim bumbu patvertni Jumpravas centrā, daudziem ar to nekas nebūs līdzēts. Jo pēkšņa uzbrukuma gadījumā neviens nepaspēs nekur tālāk aizskriet, kā tikai pa trepēm lejā pagrabā vai blakus mājā pie kaimiņa, tādēļ būtu svarīgi iztīrīt daudzdzīvokļu māju pagrabus, kuri patlaban ir aizkrauti ar dažādām nevajadzīgām mantām. Mans priekšlikums būtu rīkot talkas, izvākt ārā visas drazas un pārvērst šos pagrabus par īslaicīgām patvēruma vietām, kurās cilvēki krīzes

situācijās varētu patverties.

– Jums šajā jautājumā noteikti ir liela pieredze, jo savulaik esat karojis Afganistānā.

– Jā, es pēc pilnas programmas veselu pusotru gadu izbaudīju kara šausmas, kad piespiedu kārtā tiku nosūtīts karot uz Afganistānu. Esmu piedzīvojis arī augusta puča dienas, bet pēc tam dienēju Nacionālajos bruņotajos spēkos, līdz 2009. gadā majora dienesta pakāpē atvaļinājos. Savas uzkrātās zināšanas vēlos nodot tālāk, lai cilvēki zinātu, kā rīkoties krīzes situācijās.

– Cik gatavi potenciālajai X stundai šobrīd ir Latvijas iedzīvotāji? Arī Ukraina ilgi neticēja, ka viss tā izvērsīsies.

– Tur jau tā lieta. Visa pasaule bija iedomājusies, ka tik brutāls iebrukums mūsdienu Eiropā nav iespējams. Taču mēs piecdesmit gadus bijām PSRS sastāvā un zinām, ka Krievijai vienmēr ir bijušas impēriskas ambīcijas. Tā mēģinās iekarot tuvākās teritorijas, kad vien tas iespējams. Tādēļ mēs Krieviju nekad nevarēsim uztvert kā labu kaimiņu. Mums ir jābūt gataviem, lai iedzīvotāji šajā X stundā varētu vismaz patverties, līdz pie mums nonāks sabiedroto palīdzība. Mēs ļoti labi zinām, ka NATO 5. pants reāli neiedarbojas agresora uzbrukuma brīdī. Viena lieta ir paziņot, ka pants darbojas un sabiedrotie dodas palīgā, bet otra – nosūtīt armijas vienības, lai apturētu iebrucēju. Tas prasa laiku, tāpēc visiem ir jābūt gataviem – gan mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, gan iedzīvotājiem. Mums pašiem jādomā par savu drošību, jo, ja mēs to nepaveiksim, neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Mūsu senči to izjuta 1940. gadā, kad valstī ienāca krievu armija, bet toreizējais prezidents tikai izplatīja saukli: es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās. Tas noveda pie tā, ka mēs piecdesmit gadus pavadījām zem svešas tupeles.

– Kādi jautājumi vēl nodarbina jūsu prātu, kuru risināšanai jūs gribētu pievērst uzmanību, kļūstot par deputātu?

– Ļoti aktuāla ir demogrāfijas problēma un atbalsts jaunajām ģimenēm. Svarīgi ir panākt, lai mūsu novadā un Latvijā kopumā būtu bērni, jaunieši. Lai viņi neaizbrauktu prom, bet tieši otrādi – atgrieztos. Tādēļ, lai jaunajai paaudzei būtu interesanti, novadā jāorganizē dažādi pasākumi, vasaras periodā – bērnu nometnes. Otrs svarīgs jautājums ir palīdzības nodrošināšana vientuļajiem ļaudīm. Dzīvojot pilsētās, daudzi no mums nemaz nezina, kā iet vientuļajiem pensionāriem nomaļajās viensētās un vai viņiem ir nepieciešama palīdzība. Tādēļ novada sociālajam dienestam vajadzētu apzināt šos vecos ļaudis, viņu vēlmes un vajadzības, kā arī pēc iespējas palīdzēt. Piemēram, kritiskās situācijās esošie būtu jānogādā pansionātos un jāparūpējas par viņiem tur.

– Varbūt arī jūs pats mēdzat dažreiz aizbraukt ciemos pie šādiem vientuļajiem senioriem, lai aprunātos un aizvestu kādu ciemakukuli?

– Es regulāri ar šādām lietām nodarbojos, tostarp apmeklēju veco ļaužu pansionātus un palīdzu cilvēkiem. Šajā ziņā noder arī mana Saeimas deputāta pieredze. Laikā, kad vēl eksistēja tā dēvētās deputātu kvotas, tajās ietvertos līdzekļus varēja piešķirt dažādiem pasākumiem un kategorijām. Es savas kvotas vienmēr izmantoju veco ļaužu pansionātiem un bērnunamiem. Arī patlaban mēs cenšamies palīdzēt, ja uzzinām par kādu cilvēku, kuram ir nepieciešams sniegt atbalstu. Pašlaik arī daudz darbojos saistībā ar palīdzības organizēšanu Ukrainai. Periodiski, reizi divos mēnešos dodos uz Ukrainu – gan tieši uz fronti, kur vedu dažādu militāro ekipējumu un aprīkojumu, gan arī uz pilsētām, kur ir bērnunami. Mazajiem nogādāju drēbes, dažādus saldumus un citas vajadzīgas lietas, ko sarūpējuši mūsu ziedotāji.